Kā jau vairums - adīšanu iepazinu skolā, darbmācības stundās. Tolaik tā likās ciešama, bet ne pārāk saistoša nodarbe bez īpaša praktiskā pielietojuma. Cimdus, zeķes adīt ir laikietilpīgi - vieglāk nopirkt gatavus.
Pamazām radās saprašana, ka tādas lietas, kādas top pašas rokām, veikalā nenopirksi. Tapa pirmie pāris džemperi.
Tad tapa pirmā mīļmantiņa puikam. Un - izrādās, ka tas ir tas, ko man patīk darīt vislabāk: adīt rotaļlietas. Sākumā vairāk pēc citu izstrādātiem aprakstiem, pēc tam jau parādījās saprašana, kā dabūt gatavu to, ko gribas, un varēja iztikt bez aprakstiem.
Te nu būs redzamas manas pašas pirmās rotaļlietas un pēdējais darinājums.
Izrādās, ka tamborēt var ne tikai dziju, bet arī pērlītes. Precīzāk - uz diega uz vērtas pērlītes. Un sanāk jauka kaklarota.
